Par nepilngadīgā bērna aizgādību

2012. gada oktobrī

Nav noslēpums, ka mūsdienu sabiedrībā notiek straujā tādu jēdzienu kā “ģimene” un “laulība” vērtību izzušana, kas noved pie daudzu ģimeņu laulību šķiršanās. Pieaugušie šādos gadījumos bieži vien skaidro savas attiecības vadoties pēc principa, ka cīņā visi līdzekļi ir labi. Tomēr zaudētāja lomā paliek nepilngadīgais bērns, kurš pēc laulības šķiršanās paliek pie kāda no vecākiem. Māte, kura liedz tikšanos tēvam ar savu bērnu, manipulējot ar viņa jūtām – vai pazīstamā situācija? Vēl cietsirdīgāks variants – viens no vecākiem saņem no otra atļauju izvest bērnu ārpus Latvijas robežām un dodas prom labākās dzīves meklējumos, liedzot tikšanos ar bērnu un nesniedzot nekādu informāciju par viņa dzīvi.
Laulības šķiršana tiesas ceļā tikai retos gadījumos notiek mierīgi. Visbiežāk konflikti starp laulātajiem notiek par kopdzīves laikā iegūto mantu. Kopējais bērns šai situācijai pievieno daudz citu jautājumu. Ar kuru no vecākiem paliks bērns? Kādi uzturlīdzekļi otrai pusei būtu jānodrošina bērna uzturēšanai? Saskaņā ar Civilprocesa likumu visi jautājumi par nepilngadīga bērna aizbildniecību, tikšanās tiesībām ar viņu, tiek izskatīti kopā ar mantiskām tiesībām. Ja puses nevar vienoties savā starpā, tad lēmumu pieņem tiesa. Pamatojoties uz tiesas lēmumu, beidzas vecāku kopējā aizbildniecība par nepilngadīgo bērnu, un viens no vecākiem iegūst tiesības vienpersoniski pieņemt lēmumus attiecībā uz bērnu. Tieši tad veidojas konflikta situācijas starp bijušajiem laulātajiem- viens no vecākiem bieži vien manipulē ar otrā jūtām attiecībā pret bērnu, bet bērns, kurš sava vecuma dēļ vēl nevar skaidri izteikt savu emocionālo pieķeršanos vai noformulēt savu viedokli, zaudē.
Tātad viens no vecākiem pēc laulības šķiršanās ir ieguvis aizbildniecību par nepilngadīgo bērnu. Kas notiek tālāk? Visbiežāk- mēģinājums bijušo laulāto izspiest no bērna dzīves, ierobežojot tikšanās reizes ar bērnu (vai pat aizliedzot tikties). Tas tiek attaisnots ar to, ka “bijušais” ir bezierunu sinonīms vārdam “slikts”, tātad ietekme uz bērnu būs negatīva. Diemžēl ne visi zina, ka tāda attieksme un darbības ir prettiesiskas, jo noliedzošā vēršanās pret otru no vecākiem, kā arī pret bērnu, var novest pie aizbildniecības zaudēšanas. Atcerieties- viens no vecākiem nevar un nedrīkst izolēt bērnu no otrā vecāka (tāpat kā nedrīkst liegt bērnam tikšanos un kontaktēšanos ar abiem vecākiem), ja vien nav tiešu pierādījumu tam, ka tikšanās ar kādu no vecākiem var traumēt bērnu. Citiem vārdiem sakot, tiesības un pienākumi attiecībā pret kopēju bērnu ir abiem no vecākiem, abiem ir tiesības uz aizbildniecību un pat dzīves vietas noteikšanu. Bet ko darīt situācijā, ja tiesas noteiktā vai pušu atrunātā kārtība saistībā uz bērna aizbildniecību vai tikšanos tiek pārkāpta? Kā pēc iespējas ātrāk atrisināt konfliktu, kurā viena vecāka subjektīvā ietekme iespaido otru vecāku?
Pēc likuma strīdi, attiecināmie uz tiesībām tikties ar bērnu, tiek risināti tiesas ceļā, bet strīdi par bērna aizbildniecību- bāriņtiesā. Mainoties jebkādiem dzīves apstākļiem, viens no vecākiem var sniegt tiesā prasību, uz kuras pamata var pārskatīt jautājumus saistībā ar kopējo bērnu. Gadījumā, ja aizbildniecību ieguvusī persona mēģina ar jebkādiem līdzekļiem norobežot bērnu no otrā vecāka (slēpj bērnu vai nesniedz svarīgu informāciju par viņu, liedz bijušajam laulātajam ņemt dalību bērna dzīvē utt.)- tāda rīcība ir klasificējama kā ļaunprātīga aizbildniecības tiesību izmantošana un reglamentējama Civillikuma 203. pantā (tiek dublēta Bāriņtiesu likumā). Pamatojoties uz minēto likuma punktu vecākam, kurš ļaunprātīgi izmanto savas tiesības, tās var tikt atņemtas. Pēc otrā vecāka iesnieguma bāriņtiesa novērtē situāciju, faktus un vecāka rīcību, kurš ir bērna aizbildnis, attiecībā pret otru vecāku un viņa tiesību aizskāršanu. Ja ļaunprātības fakti tiek apstiprināti, tad vienlaicīgi ar aizgādības tiesību atņemšanu, tiesa var ierobežot šim vecākam noteikt bērna dzīves vietu.
Ja gada laikā visi trūkumi, kas izraisīja tiesību atņemšanu, tiek novērsti, tad bāriņtiesa var atgriezt vecākam viņam tiesības uz bērnu. Ja tas nenotiek, tad visbiežāk tiesa pieņem lēmumu par bērnu aizbildniecības tiesību zaudēšanu (izņemot gadījumus, kad rodas neatkarīgie no vecāku gribas apstākļi – piemēram, slimība).
Pēc visa minētā gribētos atgādināt vecākiem, ka bērns nav lieta, ar kuras palīdzību var manipulēt, viņš ir maza personība ar savām tiesībām un vēlmēm. Ja Jūsu attiecības ir nonākušas strupceļā un nav citas izejas kā tikai šķiršanās, atcerieties, ka bērnam nav un nekad nebūs viennozīmīgas atbildes uz jautājumu: “Kuru Tu mīli vairāk, mammu vai tēti?” Viņš mīl Jūs abus. Neliedziet viņam parādīt šo mīlestību.*
*Šīs lappuses materiāliem ir informatīvais raksturs, un tos nevar uzskatīt par juridisku konsultāciju